No grāmatām un kartēm zināms, ka pie Kolkas ir mūsu dzimtenes nomaļākais kakts. Tas ir tālu atstatu no lielajiem satiksmes ceļiem. Tāpat zinām, ka zeme tur smilšaina, purvaina un mežiem apaugusi. Tur dzīvo maz ļaužu, caurmērā ne vairāk kā trīs uz viena kvadrātkilometra un tie paši gandrīz tikai pie jūras, nododamies rosīgai zvejniecībai. Cilvēki pie Kolkas raga stāv ar seju pret jūru, pagriezuši zemei muguru. Starp viņiem ir tas mazums lībiešu, kas no šīs tautas mūsu zemē vēl saglabājies, mitinādamies aiz mežiem jūrmalas nošķirtībā. Šī pie Zilajiem kalniem arī gandrīz vienīgā vieta Latvijā, kur aug platpaeglis jeb īve. Tātad Kolkas raga stūris īpatnējs ar to, ka tur vēl ir īves un lībieši.

Tā Kolkasragu un tā ļaudis ieraudzīja novadnieks Vilis Veldre vairāk kā pusgadsimtu atpakaļ, apceļodams dzimto zemi. Tiklab tie varētu būt ievadvārdi šodienas ceļvedim uz Kurzemes pussalas attālāko stūri – Kolku. Nekas daudz nav mainījies. Tik vien kā ceļi, kas ved pie mums šodien - daudz platāki un braucamie ātrāki, tāpēc arī lielpilsētas liekas tuvākas. Šeit joprojām dzīvo līvu tautas pēcnācēji, kuri apzinās savu etnisko izcelsmi un jūtas šai tautai piederīgi. Šejienieši jūru nav atstājuši novārtā - vīri iet zvejā, bet sievas zivis apstrādā. Šeit dzīvo maz ļaužu un Slīteres Zilo kalnu pakājē joprojām zaļo īves.

Lasīt vairāk >>

Zināma taisnība ir tiem, kas Kolku uzskata par nomaļu stūri, jo tās nosaukums ir igauņu un somu cilmes vārds: igauņu “kolgas, kolk”; somu “kolkka” un tulkojumā tieši to arī nozīmē - kakts, stūris, nostūris. Šis nosaukums parādās tikai 18.gadsimtā. Līdz tam šīs vietas nosaukums ir Domesnes, kuru tai devuši senie skandināvu jūras braucēji un, kas tulkojumā nozīmē - Lielā Toma nāss. Tā viņi dēvējuši Kolkasragu, jo tā sēklis kā milzīgs deguns iestiepjas līdz 6 km tālu jūrā.

Kolka pirmo reizi rakstos minēta 1387.gadā ar tās seno nosaukumu  - Domesnes.  1811.gadā Kolkā ir 8 apdzīvotas vietas ar 105 iemītniekiem. 1826.gadā - 9 vietas ar 99 iemītniekiem, 1859.g. - 15 vietas ar 316 iemītniekiem, 1896.g. - 32 vietas ar 392 ļaudīm. Tīklu žāvēšana Kolkas jūrmalā pirms 2.Pasaules kara.

Kolka sāka strauji augt kopš 19.gs. vidus, kad aktivizējās saimnieciskā darbība, un ciems kļuva par nozīmīgu centru Baltijas jūras un Rīgas jūras līča sadurvietā. Nozīmīgākās celtnes - muiža, luterāņu baznīca, pareizticīgo baznīca, bākas personāla ēkas, robežsargu posteņa ēka - atradās Kolkas bākas tuvumā, kura līdz 1874.gadam bija uz sauszemes, tieši uz Kokasraga. Pēc Pirmā pasaules kara, 1921.gadā Kolkā ir 27 apdzīvotas vietas un  Latvijas brīvvalsts laikā zemes īpašnieku skaits pieaug līdz 90.

II Pasaules karš un padomju varas periods izmainījis Kolkas seju. Pēc kara Baltijas jūras krasta zvejniekciemos no Ventspils līdz Kolkai tika izvietotas padomju armijas kara bāzes un civilā attīstība praktiski apstājās. Kolka tajā pašā laikā attīstījās kā nozīmīgs zivapstrādes centrs ar tam raksturīgo infrastruktūru – zivjapstrādes rūpnīcām un daudzstāvu mājām. Šodien uz bijušo infrastruktūras objektu bāzes izveidoti zivju pārstrādes uzņēmumi, kas dod darbu lielākajai daļai kolcenieku.

Laika ritējumā Kolkas vaibsti kļuvuši mūsdienīgi, bet aizvien gaiss smaržo pēc jūras, un dūmi virmo virs ciema, kad vīri kūpina lomus. Viņi, tāpat kā viņu tālie senči, ir zvejnieki... Lasi vairāk par Kolkas ciema vēsturi grāmatā Senais lībiešu ciems Kolka (pieejama bibliotēkās).